nomanīt
nomanīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Uztvert (ar redzi, dzirdi), sajust.
PiemēriAustrumu pusē varēja nomanīt rīta blāzmu.
- Austrumu pusē varēja nomanīt rīta blāzmu.
- Tikko nomanāma vēja pūsma.
- ..blakusistabā un ārā pagalmā aiz loga sāku nomanīt troksni. Kāds klauvēja pie rūts.
1.1.Uztvert (kādas pazīmes, īpatnības); nojaust, noprast.
PiemēriTeiktajā bija nomanāms sarkasms.
- Teiktajā bija nomanāms sarkasms.
- Varēja nomanīt, ka bērni bija ļoti gatavojušies.