muļķis
muļķis lietvārds; vīriešu dzimte
muļķe lietvārds; sieviešu dzimte
1.Cilvēks, kam ir nepietiekami attīstīts prāts; cilvēks ar nepietiekamām zināšanām; arī vientiesīgs cilvēks.
PiemēriPēdējais muļķis.
- Pēdējais muļķis.
- Uzskatīt kādu par muļķi.
- Muļķis! Viņš savā stulbumā bija iznīcinājis manu pašu labāko foreļu vietu.
Stabili vārdu savienojumiNeķert muļķi. Neķert muļķus. Notēlot muļķi.
- Neķert muļķi sarunvaloda — neuzskatīt citus par muļķiem.
- Neķert muļķus sarunvaloda — neuzskatīt citus par muļķiem.
- Notēlot muļķi — izlikties, ka nekā nezina, nesaprot.
- Paķert uz muļķa sarunvaloda — izmantot kāda nezināšanu, neattapību.
1.1.īpašības vārda nozīmē; formā: ģenitīvs Muļķīgs1.
PiemēriEsi gan tu muļķa meitene!
- Esi gan tu muļķa meitene!
Stabili vārdu savienojumiMuļķa desa. Padzīt muļķi. Paņemt uz muļķi.
- Muļķa desa sarunvaloda — muļķis.
- Padzīt muļķi idioma — pajokot, pajokoties, arī izliekoties muļķot kādu.
- Paņemt uz muļķi idioma — apkrāpt, izmantojot kāda lētticību, nezināšanu.