mirgot
mirgot 3. pers. -o, pag. -oja darbības vārds; intransitīvs
mirgojums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Izplatīt ātri mainīga stipruma vai īslaicīgi pārtrauktu gaismu (par gaismas avotu).
PiemēriMirgo spuldze.
- Mirgo spuldze.
- Luksoforā mirgoja dzeltenais signāls.
- Tālumā mirgo bākas ugunis.
- Cik skaisti svece deg! Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
1.1.Spīdēt, atstarojot mainīga stipruma gaismu.
PiemēriSniegs mirgoja saulē.
- Sniegs mirgoja saulē.
- Koku zaros mirgoja sarma.
1.2.Būt spilgtam; izcelties (apkārtnē) ar savu krāsu, spožumu, spilgtumu.
PiemēriRudens saulē mirgo pīlādžogu ķekari.
- Rudens saulē mirgo pīlādžogu ķekari.
2.Nevienmērīgi, ar pārtraukumiem spīdēt (acīs).
PiemēriAcīs mirgo gaisma, saule.
- Acīs mirgo gaisma, saule.
2.1.Spīdēt (parasti par asarām).
PiemēriAsaras mirgoja skropstās.
- Asaras mirgoja skropstās.
3.Smidzināt (par lietu).
PiemēriLēni mirgo rudenīgs lietus.
- Lēni mirgo rudenīgs lietus.