locīt1
locīt [lùocît] loku, loki, loka, pag. locīju transitīvs, darbības vārds
1.Vairākkārt liekt, kustināt (ko) dažādos virzienos.
PiemēriVējš loka koku galotnes.
Stabili vārdu savienojumiLocīt zāģa zobus.
1.1.pārnestā nozīmē Ietekmēt (parasti cilvēku), pārveidojot viņa rakstura, personības īpašības; mainīt, grozīt (ko).
PiemēriJauneklis vēl ir lokāms.
2.Liekot kopā, sakļaujot (kā) malas, galus u. tml., veidot (no tā) divas vai vairākas kārtas.
PiemēriLocīt palagu, segu, galdautu.
2.1.Tīt (ko garu) lokveidā, gredzenveidā.
PiemēriLocīt kopā izvilktos kabeļus.
2.2.Sakļaujot (piem., papīra) malas, veidojot locījumus, gatavot (ko no tā).
PiemēriLocīt papīra lidmašīnu.
3.Dziedot mainīt, variēt (skaņas augstumu, balsi, melodiju).
PiemēriLocīt balsi, dziedot tautasdziesmu.
3.1.pārnestā nozīmē Bieži pieminēt (kādu personu, tās vārdu, uzvārdu).
PiemēriAgrāk talantīgā sportista vārdu locīja vien speciālisti.
4.sarunvaloda Ēst ar lielu apetīti.
PiemēriLocīt iekšā lielas porcijas.
Stabili vārdu savienojumiLocīt ceļus. Locīt mēli. Locīt muguru. Locīt pūru.