klusēt
klusēt klusēju, klusē, klusē, pag. klusēju intransitīvs, darbības vārds
1.Neradīt balss skaņas (nerunāt, nedziedāt, nesmieties u. tml.).
PiemēriKlusēt un klausīties.
1.1.Neradīt balss skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriPazinis atnācēju, suns klusēja.
1.2.Neizpaust, neizteikt (piem., domas, uzskatus).
PiemēriPar dzirdēto vajadzēja klusēt.
1.3.Nesazināties, neatbildēt (piem., ar vēstuli).
2.formā: trešā persona Neradīt skaņas, būt klusam; arī nedarboties.
PiemēriRadioaparāts klusē.
2.1.pārnestā nozīmē Atrasties miera stāvoklī (par parādībām dabā); būt klusam.
PiemēriZem biezās sniega kārtas mežs klusē.
Stabili vārdu savienojumiKlusē kā kaps. Klusē kā mēms. Klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. Klusē kā zivs.