klunkurēt
klunkurēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
Neveiklā, nevienmērīgā gaitā, klūpot, krītot iet; klunkurot.
PiemēriKlunkurēt pa ceļu.
- Klunkurēt pa ceļu.
- Pretī klunkurē mazs, nevarīgs kucēns.
- Dzērājs klunkurēja tālāk.