Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
klunkurēt
klunkurēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
Neveiklā, nevienmērīgā gaitā, klūpot, krītot iet; klunkurot.
PiemēriKlunkurēt pa ceļu.
  • Klunkurēt pa ceļu.
  • Pretī klunkurē mazs, nevarīgs kucēns.
  • Dzērājs klunkurēja tālāk.