klabināt
klabināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) vairākkārt klab (1).
PiemēriVējš klabina durvis, logu slēģus.
- Vējš klabina durvis, logu slēģus.
- Veikli klabināt tastatūras taustiņus.
- Klabināt zobus.
1.1.intransitīvs; formā: trešā persona Ar knābi radīt raksturīgas skaņas (par stārķi).
PiemēriStārķis skaļi klabina.
- Stārķis skaļi klabina.
1.2.intransitīvs Virzīties, radot klaboņu.
PiemēriGarām klabina pajūgs.
- Garām klabina pajūgs.
Stabili vārdu savienojumiKlabināt muti.
- Klabināt muti sarunvaloda — daudz runāt.