kaitēt1
kaitēt [kaĩtêt] -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju intransitīvs, darbības vārds
1.Ar savu rīcību, izturēšanos izraisīt ko nevēlamu, nodarīt ļaunu; būt par cēloni tam, ka izraisās kas nevēlams.
PiemēriSmēķētāji kaitē savai veselībai.
1.1.Nevēlami iedarboties (uz ko).
PiemēriNesaskaņas kaitē kopējam darbam.
1.2.formā: vēlējuma izteiksme, noliegums Būtu vēlams; nenāktu par ļaunu.
PiemēriNekaitētu ar viņu aprunāties.
2.joma: jurisprudence Ar savu darbību vai bezdarbību izraisīt ko nevēlamu, pēc likuma sodāmu.