izturēt
izturēt -turu, -turi, -tur, pag. -turēju transitīvs, darbības vārds
1.Spēt pārciest, paciest (ko nelabvēlīgu).
PiemēriIzturēt karstumu.
Stabili vārdu savienojumiIzturēt skatienu. Neizturēt kritiku.
1.1.Spēt dzīvot, arī uzturēties (kādu laika posmu nelabvēlīgos apstākļos).
PiemēriIzturēt auksto ziemu.
1.2.intransitīvs Spēt nepievērst uzmanību (kam); spēt savaldīties.
PiemēriBeidzot sieviete neizturēja un sāka raudāt.
2.Spēt pārvarēt, paveikt (piem., uzdevumus, pārbaudījumus).
PiemēriIzturēt dzīves grūtības.
Stabili vārdu savienojumiIzturēt eksāmenu. Izturēt konkursu.
3.formā: trešā persona Pārciest (nelabvēlīgus apstākļus) – par augiem, to daļām.
PiemēriZiedi izturējuši salnu.
3.1.Nepārveidoties, nezaudēt derīgumu (kādos apstākļos) – piem., par priekšmetiem.
PiemēriIzturēt lielu spiedienu, augstu temperatūru.
3.2.Būt derīgam, lietojamam (kādu laiku).
PiemēriJumts izturēs ziemu.
4.Spēt apgādāt ar barību (mājdzīvniekus).
PiemēriIzturēt pa ziemu vēl vienu govi.
5.Uzglabāt (kādos apstākļos), līdz iegūst vēlamo gatavības pakāpi.
PiemēriOzolkoka mucās izturēts dzēriens.