izmirkt
izmirkt -mirkstu, -mirksti, -mirkst, pag. -mirku darbības vārds; intransitīvs
1.Kļūt viscaur slapjam.
PiemēriSēņotāji atgriezās galīgi izmirkuši.
- Sēņotāji atgriezās galīgi izmirkuši.
- Brienot pa slapjo sniegu, zābaki izmirka.
Stabili vārdu savienojumiIzmircis kā žurka.
- Izmircis kā žurka — sarunvaloda saka par cilvēku, kam apģērbs kļuvis viscaur slapjš.
1.1.Mitrumā kļūt viscaur dubļainam, staignam.
PiemēriIzmirkusi zeme.
- Izmirkusi zeme.
- Ceļi no ilgstošā lietus ir izmirkuši un grūti izbraucami.
2.Piesūcoties ar šķidrumu, mirkstot kļūt viscaur mīkstam vai izmiekšķēties.
PiemēriCepumi izmirkuši un kļuvuši mīksti.
- Cepumi izmirkuši un kļuvuši mīksti.
2.1.Piesūcoties ar šķidrumu, iegūt vēlamās īpašības.
PiemēriZirņi ir kārtīgi izmirkuši.
- Zirņi ir kārtīgi izmirkuši.
- Veļa jau izmirkusi un būs vieglāk mazgājama.
2.2.Piesūcoties ar šķidrumu, viscaur sabriest un kļūt smagam.
PiemēriIzmirkusi sieksta.
- Izmirkusi sieksta.
Stabili vārdu savienojumiIzmirkt līdz ādai. Izmirkt līdz kaulam. Izmirkt līdz pēdējai vīlei.
- Izmirkt līdz ādai idioma — ļoti stipri samirkt (lietū).
- Izmirkt līdz kaulam idioma — ļoti stipri samirkt (lietū).
- Izmirkt līdz pēdējai vīlei idioma — ļoti stipri samirkt (lietū).