izmirkt
izmirkt -mirkstu, -mirksti, -mirkst, pag. -mirku intransitīvs, darbības vārds
1.Kļūt viscaur slapjam.
PiemēriSēņotāji atgriezās galīgi izmirkuši.
Stabili vārdu savienojumiIzmircis kā žurka.
1.1.Mitrumā kļūt viscaur dubļainam, staignam.
PiemēriIzmirkusi zeme.
2.Piesūcoties ar šķidrumu, mirkstot kļūt viscaur mīkstam vai izmiekšķēties.
PiemēriCepumi izmirkuši un kļuvuši mīksti.
2.1.Piesūcoties ar šķidrumu, iegūt vēlamās īpašības.
PiemēriZirņi ir kārtīgi izmirkuši.
2.2.Piesūcoties ar šķidrumu, viscaur sabriest un kļūt smagam.
PiemēriIzmirkusi sieksta.
Stabili vārdu savienojumiIzmirkt līdz ādai. Izmirkt līdz kaulam. Izmirkt līdz pēdējai vīlei.