izmīņāt
izmīņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju darbības vārds; transitīvs
1.Mīņājot, arī mīņājoties izbojāt vai daļēji iznīcināt (augus vai vietu, kur aug šie augi).
PiemēriIzmīņāt zāli, labību.
- Izmīņāt zāli, labību.
- Aitas izmīņājušas āboliņu.
- Izmīņātas puķu dobes.
1.1.Mīņājot, arī mīņājoties padarīt viscaur negludu, bedrainu.
PiemēriAutobusa stāvvietā sniegs bija izmīņāts.
- Autobusa stāvvietā sniegs bija izmīņāts.