dusmīgs
dusmīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
dusmīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
dusmīgi apstākļa vārds
dusmība lietvārds; sieviešu dzimte, novecojis
dusmīgums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Tāds (cilvēks), kam ir dusmas; tāds, kas viegli saniknojams, aizkaitināms, arī pastāvīgi īgns, neapmierināts.
PiemēriTēvs uz dēlu ir dusmīgs.
- Tēvs uz dēlu ir dusmīgs.
- Dusmīga sieva.
- Būt dusmīgam uz kaimiņu, uz draugu.
- Būt dusmīgam par aizrādījumu.
- Ar dusmīgiem cilvēkiem grūti saprasties.
1.1.Tāds, kurā izpaužas dusmas.
PiemēriDusmīgs skatiens.
- Dusmīgs skatiens.
- Dusmīga sejas izteiksme.
- Dzirdēt dusmīgus kliedzienus.
- Dusmīgi jautāt.
1.2.Nikns (par dzīvniekiem).
PiemēriDusmīgs suns.
- Dusmīgs suns.
- Savaldīt dusmīgo vērsi.
1.3.Tāds, kurā izpaužas dusmas, niknums (par dzīvnieku izturēšanos).
PiemēriKaķis dusmīgi šņāca.
- Kaķis dusmīgi šņāca.