žēlot
žēlot [žȩ̃luôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
1.Izturēties (pret kādu) saudzīgi, maigi, arī gādīgi (piem., nepakļaujot grūtībām, nepieļaujot nevēlamus pārdzīvojumus, nesodot par pārkāpumiem); just līdzi (kādam).
PiemēriMāte žēlo bērnu.
- Māte žēlo bērnu.
- Žēlot raudošo meiteni.
- Mani nevajag žēlot, esmu izturīga.
2.Sargāt (ko) no nevēlamas, kaitīgas iedarbības; rīkoties, izturēties tā, lai (kas) varētu eksistēt, pastāvēt, tiktu saglabāts.
PiemēriŽēlot savu veselību.
- Žēlot savu veselību.
- Nevajag žēlot laiku, kas pavadīts ar draugiem.
3.Censties neiztērēt, nedot; taupīt.
PiemēriIzglītībai naudu nevajag žēlot.
- Izglītībai naudu nevajag žēlot.
- Viesību galdi vai lūza, te līdzekļi nebija žēloti.
- Nežēlo to veco krāmu, met ārā!
Stabili vārdu savienojumiŽēlot savu ādu.
- Žēlot savu ādu sarunvaloda — 1. Briesmu brīdī glābties, domājot tikai par sevi, par savu drošību.2. Censties izkļūt no kļūmīgas situācijas, domājot tikai par sevi.