šņauciens
šņauciens lietvārds; vīriešu dzimte
1.Vienreizēja paveikta darbība → šņaukt1; troksnis, kas rodas šādas darbības laikā.
PiemēriGan klasē, gan skolotāju istabā skan šķavas un šņaucieni.
- Gan klasē, gan skolotāju istabā skan šķavas un šņaucieni.
2.Vienreizēja paveikta darbība → šņaukt2; neliels (piem., tabakas) daudzums, ko var iešņaukt vienā reizē.
PiemēriIevilkt krietnu šņaucienu.
- Ievilkt krietnu šņaucienu.
- Paņemt šņaucienu tabakas no dozes.
- Nopirkt šņaucienu kokaīna.
2.1.Neliels (kādas vielas) daudzums.
PiemēriPiebērt kādu šņaucienu sāls.
- Piebērt kādu šņaucienu sāls.