šņākt
šņākt šņācu, šņāc, šņāc, pag. šņācu darbības vārds; intransitīvs
šņāciens lietvārds; vīriešu dzimte
šņākoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt ieelpā vai izelpā vienmērīgas, paklusas skaņas; atskanēt šādām skaņām.
PiemēriNikni šņākt.
1.1.formā: trešā persona Radīt šādas skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriČūska šņācot locījās prom.
1.2.sarunvaloda Gulēt miegā, (parasti) radot šādas skaņas.
PiemēriŠņākt cietā miegā.
2.formā: trešā persona Radīt raksturīgu, vienmērīgu troksni (par dabas objektiem, dabas parādībām, ierīcēm u. tml.).
PiemēriJūra šņāc.
Stabili vārdu savienojumiAusis šņāc. Ausīs šņāc.