Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 265 šķirkļi
šņākuļot
šņākuļot -oju, -o, -o, pag. -oju intransitīvs, darbības vārds
1.Vairākkārt šņākt1.
PiemēriSuns rūc, krāc un šņākuļo.
1.1.sarunvaloda Gulēt miegā (šņācot).
PiemēriZīdainis saldi šņākuļo savā gultiņā.
2.formā: trešā persona Vairākkārt, ilgāku laiku šņākt2.
PiemēriNetālu šņākuļo jūra.