Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 265 šķirkļi
šļūkt
šļūkt šļūcu, šļūc, šļūc, pag. šļūcu darbības vārds; intransitīvs
šļūciens lietvārds; vīriešu dzimte
1.Virzīties, slīdēt pa (kādu) virsmu, neatraujoties (no tās).
PiemēriBērni šļūc no kalna ar ragaviņām.
2.Virzīties, iet, neceļot kājas uz augšu.
PiemēriŠļūkt uz istabu.
3.transitīvs Līdzināt ar šļūci.
PiemēriŠļūkt augsni pirms sējas.
4.sarunvaloda Pārkāpt laulību.
PiemēriŠļūkt pa kreisi.
Stabili vārdu savienojumiŠļūc pa diegu! Šļūkt pa diegu.