šļūkt
šļūkt šļūcu, šļūc, šļūc, pag. šļūcu darbības vārds; intransitīvs
šļūciens lietvārds; vīriešu dzimte
1.Virzīties, slīdēt pa (kādu) virsmu, neatraujoties (no tās).
PiemēriBērni šļūc no kalna ar ragaviņām.
- Bērni šļūc no kalna ar ragaviņām.
- Šļūkt pa ūdens caurulēm akvaparkā.
- Automašīna apgāzās un vēl kādu gabalu šļūca uz sāniem.
2.Virzīties, iet, neceļot kājas uz augšu.
PiemēriŠļūkt uz istabu.
- Šļūkt uz istabu.
- Šļūcoša gaita.
- Aiz durvīm bija dzirdami šļūcoši soļi.
3.transitīvs Līdzināt ar šļūci.
PiemēriŠļūkt augsni pirms sējas.
- Šļūkt augsni pirms sējas.
Stabili vārdu savienojumiŠļūc pa diegu! Šļūkt pa diegu.
- Šļūc pa diegu! idioma — sarunvaloda saka, rupji raidot kādu projām.
- Šļūkt pa diegu idioma — sarunvaloda bēgt, pazust.