vientuļnieks
vientuļnieks lietvārds; vīriešu dzimte
vientuļniece dsk. ģen. -ču lietvārds; sieviešu dzimte
Tas, kas dzīvo, darbojas viens pats, parasti vairoties no sakariem ar citiem; vientulis.
PiemēriVadīt vientuļnieka dienas.
- Vadīt vientuļnieka dienas.
- Profesors pēc rakstura ir vientuļnieks.