vienaldzīgs
vienaldzīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
vienaldzīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
vienaldzīgi apstākļa vārds
vienaldzīgums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Tāds, ko pārņēmusi vienaldzība, tāds, kas neizrāda interesi (par ko); tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriVienaldzīgs cilvēks.
- Vienaldzīgs cilvēks.
- Būt vienaldzīgam pret cita likteni, bēdām.
- Vienaldzīgs skatiens.
- Runāt vienaldzīgā tonī.
- Slimniekam raksturīga vienaldzīga sejas izteiksme.
- Vienaldzīgi saņemt dāvanu.
- Vienaldzīgi lūkoties tālumā.
1.1.Tāds, kas nesaista, neizraisa interesi, tāds, pret kuru ir vienaldzība.
PiemēriSports viņam ir vienaldzīgs.
- Sports viņam ir vienaldzīgs.
- Dzīve lielpilsētā sievietei bija vienaldzīga.
- Šī meitene puisim nav vienaldzīga.
- Skaistajai strūklakai retais varēja vienaldzīgi paiet garām.