vainīgs
vainīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
vainīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
vainīgi apstākļa vārds
vainīgums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Tāds, kas izdarījis pēc likuma sodāmu pārkāpumu; tāds, kas izdarījis ko nosodāmu, arī tādu, kā dēļ radies kas nevēlams.
PiemēriAtzīt kādu par vainīgu.
- Atzīt kādu par vainīgu.
- Noskaidrot, kurš vainīgs avārijā.
- Viņa jūtas vainīga par notikušo.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriVainīgs skatiens.
- Vainīgs skatiens.
- Vainīgi pasmaidīt.
- Vainīgi klusēt.
2.Tāds, kas ir par cēloni sarežģījumiem, kam nevēlamam; tāds, kam ir bojājums.
PiemēriAļģu attīstībā vainīgs ūdens piesārņojums.
- Aļģu attīstībā vainīgs ūdens piesārņojums.
- Saārstēt vainīgo zobu.
3. Cilvēks, kas izdarījis pēc likuma sodāmu pārkāpumu; cilvēks, kas izdarījis ko nosodāmu, arī tādu, kā dēļ radies kas nevēlams.
PiemēriMeklēt vainīgo.
- Meklēt vainīgo.
- Saukt vainīgos pie atbildības.
- Vainīgais atzīstas.
Stabili vārdu savienojumiBez vainas vainīgais.
- Bez vainas vainīgais — nevainīgs cilvēks, kas tiek uzskatīts par vainīgu.