uztrenkt
uztrenkt -trencu [-trȩ̀ncu], -trenc, -trenc [-trȩ̀nc], pag. -trencu darbības vārds; transitīvs
1.Trencot panākt, ka (parasti dzīvnieks) uzvirzās (kur).
PiemēriSuņi uztrenca kaķeni uz sētas.
- Suņi uztrenca kaķeni uz sētas.
- Sašauts kuilis uztrenc kokā dzinēju.
- Suņi uztrenc stirnu uz ceļa.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) uzmostas.
PiemēriAtnācēji uztrenca sievieti no miega.
- Atnācēji uztrenca sievieti no miega.
- Bezmiegs mani uztrenca augšā.