uzdabūt
uzdabūt -dabūju, -dabū, -dabū, pag. -dabūju darbības vārds; transitīvs
1.Uzvirzīt virsū (uz kā, kam, arī kur), parasti ar pūlēm, grūtībām; uzvirzīt augšā (kur, līdz kurienei u. tml.), parasti ar pūlēm, grūtībām.
PiemēriUzdabūt baļķi uz ragavām.
- Uzdabūt baļķi uz ragavām.
- Plūdu laikā uzdabūt lopus kūtsaugšā.
2.Uzvilkt, uzmaukt, parasti ar pūlēm, grūtībām (piemēram, apavus, apģērbu).
PiemēriUzdabūt kājā sakaltušās kurpes.
- Uzdabūt kājā sakaltušās kurpes.
- Uzdabūt kājās šaurās bikses.
- Uzdabūt cimdus rokā.
3.Panākt, parasti ar pūlēm, grūtībām, ka pieceļas kājās; panākt, parasti ar pūlēm, grūtībām, ka uzmostas un pieceļas kājās.
PiemēriVīru ar grūtībām nācās uzdabūt kājās.
- Vīru ar grūtībām nācās uzdabūt kājās.
- Uzdabūt iemigušo kājās.
4.Ar pūlēm, grūtībām uzzināt; sadabūt.
PiemēriKaut kādā veidā sieviete bija uzdabūjusi viņa adresi.
- Kaut kādā veidā sieviete bija uzdabūjusi viņa adresi.