urdīt
urdīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Neatlaidīgi, arī uzmācīgi mudināt, skubināt (kādu ko darīt); neatlaidīgi, arī uzmācīgi runājot, ietekmēt (kādu).
PiemēriMāte mani urdīja atsākt mācības.
- Māte mani urdīja atsākt mācības.
- Urdīt grāmatizdevējus atkārtoti izdot savdabīgā rakstnieka darbus.
- Sieva tikmēr vīru urdīja, kamēr pārliecināja.
1.1.Būt par cēloni tam, ka (kāds) izjūt neatlaidīgu vēlēšanos, tieksmi (ko darīt).
PiemēriVēlēšanās pamakšķerēt urdīja mani uz nedarbu.
- Vēlēšanās pamakšķerēt urdīja mani uz nedarbu.
- Kaut kas urdīja viņam aizrakstīt.
- Ziņkāre urdīja norunāt tikšanos.
2.formā: trešā persona Neatlaidīgi nodarbināt, izraisīt nemieru.
PiemēriViņu urda doma par precēšanos.
- Viņu urda doma par precēšanos.
- Klausoties mani urdīja divi jautājumi.
- Viņu urda ideja par skaistu Ziemassvētku koncertu.
2.1.Neatslābstoši, uzmācīgi ietekmēt (kādu) – par psihisku stāvokli.
PiemēriUrda nemiers un neziņa.
- Urda nemiers un neziņa.
- Urdīja priecīgs uzbudinājums.
- Urdīja cerība: "Ja nu tomēr izdodas?"
2.2.Panākt, būt par cēloni, ka (piemēram, psihiskie procesi) aktivizējas.
PiemēriMēģinot atcerēties, urdīt savu atmiņu.
- Mēģinot atcerēties, urdīt savu atmiņu.
- Lasītais urda fantāziju.
3.Bikstīt, rušināt.
PiemēriAr kāju urdīt sabirušās lapas.
- Ar kāju urdīt sabirušās lapas.
- Urdīt krāsnī ogles.
Stabili vārdu savienojumiSirdsapziņa moka (arī tirda, urda u. tml.).
- Sirdsapziņa moka (arī tirda, urda u. tml.) idioma — saka, ja ir nemitīgi pašpārmetumi par ko aplam, arī ļaunprātīgi izdarītu.