urdīt
urdīt -u, -i, -a, pag. -īju transitīvs, darbības vārds
1.Neatlaidīgi, arī uzmācīgi mudināt, skubināt (kādu ko darīt); neatlaidīgi, arī uzmācīgi runājot, ietekmēt (kādu).
PiemēriMāte mani urdīja atsākt mācības.
1.1.Būt par cēloni tam, ka (kāds) izjūt neatlaidīgu vēlēšanos, tieksmi (ko darīt).
PiemēriVēlēšanās pamakšķerēt urdīja mani uz nedarbu.
2.formā: trešā persona Neatlaidīgi nodarbināt, izraisīt nemieru.
PiemēriViņu urda doma par precēšanos.
2.1.Neatslābstoši, uzmācīgi ietekmēt (kādu) – par psihisku stāvokli.
PiemēriUrda nemiers un neziņa.
2.2.Panākt, būt par cēloni, ka (piemēram, psihiskie procesi) aktivizējas.
PiemēriMēģinot atcerēties, urdīt savu atmiņu.
3.Bikstīt, rušināt.
PiemēriAr kāju urdīt sabirušās lapas.
Stabili vārdu savienojumiSirdsapziņa moka (arī tirda, urda u. tml.).