Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
trunēt
trunēt 3. pers., trun, pag. trunēja darbības vārds; intransitīvs
trunējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Dalīties, sairt īpašu parazītisku sēņu iedarbībā (parasti par koksni); trupēt.
PiemēriBaļķi mitrumā trun.
1.1.Trūdēt.
PiemēriNeizžuvušais siens sāka trunēt.