trunēt
trunēt 3. pers., trun, pag. trunēja darbības vārds; intransitīvs
trunējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Dalīties, sairt īpašu parazītisku sēņu iedarbībā (parasti par koksni); trupēt.
PiemēriBaļķi mitrumā trun.
- Baļķi mitrumā trun.
- Nenovāktie šķūņa gruveši trunēja.
- Trunoši celmi.
1.1.Trūdēt.
PiemēriNeizžuvušais siens sāka trunēt.
- Neizžuvušais siens sāka trunēt.
- Un, trunēt sākdamas, lapas, Cik naidīgi viņas skatās.