trīcēt
trīcēt trīcu, trīci, trīc, pag. trīcēju intransitīvs, darbības vārds
1.Sīki vibrēt, viegli raustīties, arī īsi, bieži svārstīties (par cilvēku, dzīvnieku, tā ķermeni, ķermeņa daļām); drebēt.
PiemēriTrīcēt no bailēm.
Stabili vārdu savienojumiTrīc kā apšu lapa.
1.1.Par augiem, to daļām.
PiemēriRudens vējos trīc koku zari.
1.2.Par priekšmetiem.
PiemēriLogu rūtis trīc.
1.3.pārnestā nozīmē Baiļoties, uztraukties (par ko).
PiemēriTrīcēt par saviem bērniem.
2.formā: trešā persona Būt nevienmērīgam, viegli svārstīties, raustīties (piem., par skaņu, gaismu); būt tādam, kurā izplatās, ir šādas svārstības (par telpu, vidi).
PiemēriBērnam no uztraukuma trīc balss.
2.1.Viegli svārstīties (par gaisu, gaisa strāvu, arī uguni).
PiemēriGaiss trīc zvanu skaņās.
Stabili vārdu savienojumiSirds trīc. Trīcēt par savu ādu. Trīcēt pie visām miesām. Trīcēt un drebēt.