svilpt
svilpt svilpju, svilp, svilpj, pag. svilpu darbības vārds; intransitīvs
1.Radīt augstu, stieptu skaņu, virzot gaisu starp saspriegtām lūpām, zobiem, arī caur kādu priekšmetu, piem., svilpi.
PiemēriIelikt mutē divus pirkstus un svilpt.
- Ielikt mutē divus pirkstus un svilpt.
- Zēns spalgi un gari svilpj.
- Bērns iemācījies svilpt ar svilpīti.
- Ceļu policists svilpj un paceļ zizli.
1.1.Radīt augstu, stieptu balss skaņu (parasti par putniem).
PiemēriTālumā svilpa vālodze.
- Tālumā svilpa vālodze.
- Strazdi vītero un svilpj.
1.2.Būt tādam, kurā signālierīce rada spalgu, stieptu skaņu.
PiemēriLokomotīve svilpj.
- Lokomotīve svilpj.
- Kuģis divas reizes svilpj.
- Tējkanna sāk svilpt.
2.formā: trešā persona Virzoties un skarot kādu šķērsli, radīt augstu, stieptu skaņu (par gaisa plūsmu); svilpot2.
PiemēriKoku zaros svilpj vējš.
- Koku zaros svilpj vējš.
- Vētras brāzieni svilpj skurstenī.
- Šūpojoties gar ausīm svilpa pavasara vējš.
2.1.Ātri virzoties gaisā, radīt augstu, stieptu skaņu.
PiemēriSāk svilpt lodes.
- Sāk svilpt lodes.
- Svilpdams lido šāviņš.
- Spārniem svilpjot, aizlido gulbis.