svētums
svētums [svȩ̀tùms] vīriešu dzimte, lietvārds
1.Vispārināta īpašība → svēts1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriJēzus Kristus svētums ir Baznīcas un katra tās locekļa svētuma avots.
1.1.Reliģiskās norisēs lietojams priekšmets, ar reliģiskām norisēm saistīta darbība; arī ar Dieva atklāsmi saistīta parādība.
PiemēriBaznīcas dziļumā atrodas kokgriezuma ietvars, kurā senāk glabājās svētums – brīnumdarītāja svētbilde.
2.Tas, kas (kādam) ir ļoti nozīmīgs; tas, kas ir saistīts ar (kāda) visdziļākajām jūtām, godu.
PiemēriCilvēka dzīvības svētums.