svētums
svētums [svȩ̀tùms] lietvārds; vīriešu dzimte
1.Vispārināta īpašība → svēts1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriJēzus Kristus svētums ir Baznīcas un katra tās locekļa svētuma avots.
- Jēzus Kristus svētums ir Baznīcas un katra tās locekļa svētuma avots.
- Sabiedrībā pietrūkst svētuma izjūtas, ko rada Dievs, ģimene, tauta, māte, dzimtene.
1.1.Reliģiskās norisēs lietojams priekšmets, ar reliģiskām norisēm saistīta darbība; arī ar Dieva atklāsmi saistīta parādība.
PiemēriBaznīcas dziļumā atrodas kokgriezuma ietvars, kurā senāk glabājās svētums – brīnumdarītāja svētbilde.
- Baznīcas dziļumā atrodas kokgriezuma ietvars, kurā senāk glabājās svētums – brīnumdarītāja svētbilde.
- Ir ļaudis, kas ikonās, krustos, dievkalpojumu grāmatās, baznīcas priekšmetos saskata nevis svētumu, bet iedzīvošanās līdzekli.
2.Tas, kas (kādam) ir ļoti nozīmīgs; tas, kas ir saistīts ar (kāda) visdziļākajām jūtām, godu.
PiemēriCilvēka dzīvības svētums.
- Cilvēka dzīvības svētums.
- Tautības ieraksts pasē viņam ir svētums.
- Nevajag aizskart otra cilvēka, tautas svētumus.