strupceļš
strupceļš lietvārds; vīriešu dzimte
1.Ceļš, kas izbeidzas, neturpinās; stāvoklis, kad tālāk nav ceļa, nav iespējams virzīties.
PiemēriStrupceļa zīme.
- Strupceļa zīme.
- Pēc desmit minūšu ilga skrējiena viņš atdūrās pret sienu: eja izrādījās strupceļš.
- Kad jau esam tikuši kalnā, nonākam strupceļā, ceļš beidzas ciematiņa galvenajā laukumā.
2.Sarežģīta situācija, kurā vairs nav iespējams līdzšinējā veidā ko darīt, rīkoties.
PiemēriFinansiāls strupceļš.
- Finansiāls strupceļš.
- Starpvalstu sarunas nonākušas strupceļā.
- Man vienmēr izdevies atrast izeju no šķietama strupceļa.
Stabili vārdu savienojumi(Ie)dzīt strupceļā.
- (Ie)dzīt strupceļā idioma — panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nonāk bezizejas stāvoklī, situācijā.