streikot
streikot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Organizēti pārtraukt darbu, atteikties strādāt, lai protestētu pret ko, panāktu (piem., no uzņēmēja, valdības) kādu (parasti ekonomisku vai politisku) prasību izpildi.
PiemēriLai panāktu algas palielinājumu, visā valstī streiko izglītības darbinieki.
- Lai panāktu algas palielinājumu, visā valstī streiko izglītības darbinieki.
- Paužot dusmas par augošajām cenām, streikos miljoniem strādājošo.
- Streikot pret ostu iesaistīšanu militāro operāciju sagatavošanā.
2.sarunvaloda; formā: trešā persona Būt tādam, kas darbojas ar traucējumiem; būt tādam, kam ir traucējumi.
PiemēriSirds bieži streiko.
- Sirds bieži streiko.
- Pēdējā laikā sākusi streikot veselība.
- Dzeltenīgi acu baltumi var liecināt, ka jums streiko aknas.