streikot
streikot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Organizēti pārtraukt darbu, atteikties strādāt, lai protestētu pret ko, panāktu (piem., no uzņēmēja, valdības) kādu (parasti ekonomisku vai politisku) prasību izpildi.
PiemēriLai panāktu algas palielinājumu, visā valstī streiko izglītības darbinieki.
2.sarunvaloda; formā: trešā persona Būt tādam, kas darbojas ar traucējumiem; būt tādam, kam ir traucējumi.
PiemēriSirds bieži streiko.