sprikstēt
sprikstēt 3. pers. sprikst, pag. sprikstēja darbības vārds; intransitīvs
1.Radīt īslaicīgu, paklusu troksni (piem., par ko degošu, lūstošu); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriKrāsnī sprikst malka.
- Krāsnī sprikst malka.
- Aparātā kaut kas sprikst.
2.Risināties viegli, raiti (piem., par runu); spilgti izpausties (par psihisku stāvokli).
PiemēriSajūsmā valoda sprikstēt sprikstēja.
- Sajūsmā valoda sprikstēt sprikstēja.
- Jauneklī sprikstēja dzīvesprieks.
2.1.Mirdzēt (par acīm).
Piemēri..Viņai vienmēr sprikstēja acis, kad Matīss stāstīja par ļaudīs pieredzēto!
- ..Viņai vienmēr sprikstēja acis, kad Matīss stāstīja par ļaudīs pieredzēto!