spriņģot
spriņģot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Lēkāt, skraidīt (parasti par dzīvniekiem).
PiemēriTeļi spriņģo aplokā.
1.1.sarunvaloda Doties, iet bez īpašas vajadzības, parasti labā noskaņojumā (no cita pie cita).
PiemēriBērni priecādamies spriņģoja no viena kaimiņa pie otra.