spriņģot
spriņģot -oju, -o, -o, pag. -oju intransitīvs, darbības vārds
1.Lēkāt, skraidīt (parasti par dzīvniekiem).
PiemēriTeļi spriņģo aplokā.
1.1.sarunvaloda Doties, iet bez īpašas vajadzības, parasti labā noskaņojumā (no cita pie cita).
PiemēriBērni priecādamies spriņģoja no viena kaimiņa pie otra.