sprakšķēt
sprakšķēt 3. pers. sprakšķ, pag. sprakšķēja darbības vārds; intransitīvs
sprakšķiens lietvārds; vīriešu dzimte
Radīt īslaicīgu, asu troksni (piem., par ko degošu, lūstošu); atskanēt šādam troksnim; sprakstēt.
PiemēriMotorā kaut kas sāka sprakšķēt.