sprakstēt
sprakstēt 3. pers. sprakst, pag. sprakstēja darbības vārds; intransitīvs
sprakstiens lietvārds; vīriešu dzimte
Radīt īslaicīgu, asu troksni (piem., par ko degošu, lūstošu); atskanēt šādam troksnim; sprakšķēt.
PiemēriKrāsnī malka deg un sprakst.
- Krāsnī malka deg un sprakst.
- Zars lūst sprakstēdams.
- Aparātā kaut kas tikko dzirdami sprakstēja.