sprakstēt
sprakstēt 3. pers. sprakst, pag. sprakstēja intransitīvs, darbības vārds
sprakstiens vīriešu dzimte, lietvārds
Radīt īslaicīgu, asu troksni (piem., par ko degošu, lūstošu); atskanēt šādam troksnim; sprakšķēt.
PiemēriKrāsnī malka deg un sprakst.