spītēt
spītēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
1.Spītīgi izturēties, rīkoties, paust spītību (pret kādu).
PiemēriSpītēt saviem vecākiem.
- Spītēt saviem vecākiem.
2.Nepakļauties (kam nevēlamam), censties pārvarēt (to).
PiemēriSpītēt grūtībām.
- Spītēt grūtībām.
- Doties ceļā, spītējot vējam un lietum.