slodzīt
slodzīt [sluôdzît] slogu, slogi, sloga, pag. slodzīju darbības vārds; transitīvs
1.Novietot (ko) zem sloga; novietot (kam) virsū slogu; turēt zem sloga.
PiemēriSlodzīt iesālītās sēnes.
- Slodzīt iesālītās sēnes.
- Slodzīt mucā kāpostus.
- Slodzīt iemarinēto gaļu.
2.Novietot norobežotā vietā, slēgtā telpā un nelaist ārā.
PiemēriSlodzīt aitas aplokā.
- Slodzīt aitas aplokā.
- Slodzīt putnus būrī.
- Slodzīt likuma pārkāpēju cietumā.