slāpēt
slāpēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds
1.transitīvs Pārtraucot gaisa pievadi vai pievadot kaitīgu gaisu, panākt, būt par cēloni, ka rodas skābekļa trūkums, elpošanas traucējumi.
PiemēriVarmāka slāpēja savu upuri.
- Varmāka slāpēja savu upuri.
- Biezais ledus ezeros slāpē zivis.
- Dūmi slāpēja degošajā mājā palikušos cilvēkus.
- intransitīvs Bezgaiss un spiedīgais mitrums slāpēja.
1.1.Pārtraucot vai samazinot gaisa pieplūdi, panākt, būt par cēloni, ka (uguns, liesmas) vājinās, mazinās.
PiemēriSlāpēt uguni.
- Slāpēt uguni.
- Slāpēt ugunskura liesmas.
1.2.pārnestā nozīmē Vājināt, nomākt (psihisku stāvokli, tā izpausmi, arī spējas, aktivitāti).
PiemēriSlāpēt uztraukumu, raizes.
- Slāpēt uztraukumu, raizes.
- Slāpēt dusmas, bailes.
- Viņa slāpēja asaras.
- Nav manos spēkos vējus savienot, zem plaukstas tavu vientulību slāpēt..
2.transitīvs Panākt, būt par cēloni, ka vājinās, daļēji vai pilnīgi mazinās (kā, piem., skaņu, svārstības, gaismas) intensitāte, stiprums.
PiemēriSlāpēt skaņu.
- Slāpēt skaņu.
- Biezās nama sienas slāpēja ielas trokšņus.
- Biezie aizkari slāpēja spožo saules gaismu.
- Slāpēt vibrāciju.
2.1.Vājināt, palēnināt vai pārtraukt (kā, parasti iekšdedzes motora) darbību.
PiemēriSlāpēt motoru.
- Slāpēt motoru.