satrakot
satrakot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēks) ļoti uzbudinās, sāk rīkoties, izturēties ļoti nesavaldīgi; satracināt.
PiemēriViņas klātbūtne vīrieti satrakoja.
- Viņas klātbūtne vīrieti satrakoja.
- Sabiedrību satrakoja pretrunīgā pieminekļa atjaunošana.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (dzīvnieks) sāk trakot, plosīties.
PiemēriSatrakot suņus.
- Satrakot suņus.
1.2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) kļūst ļoti nemierīgs, spēcīgs, ar spēcīgu iedarbību (par parādībām dabā).
PiemēriVētras atbrāž pār jūru, satrako ūdeņus un izzūd tālumā. Bet jūra paliek.
- Vētras atbrāž pār jūru, satrako ūdeņus un izzūd tālumā. Bet jūra paliek.