sarunāt
sarunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju darbības vārds; transitīvs
1.Runājot daudz pateikt, izpaust; runājot pateikt, izpaust (parasti daudz ko lieku, nepatiesu u. tml.).
PiemēriSarunāt muļķības.
- Sarunāt muļķības.
- Sarunāt rupjības.
- Sarunāt daudz lieka.
- Sarunāt brīnumu lietas.
- Ko tik ļaudis nesarunā!
2.Runājot vienoties (ar kādu par ko).
PiemēriSarunāt tikšanos.
- Sarunāt tikšanos.
- intransitīvs Augļu koki jāapgriež zinātājam, tāpēc labāk sarunāt ar dārznieku.
Stabili vārdu savienojumiSarunāt spēles rezultātu.
- Sarunāt spēles rezultātu — sporta spēlēs – nelikumīgi vienoties par rezultātu pirms sporta spēles sākuma.
2.1.Runājot vienoties (ar kādu ko darīt).
PiemēriSarunāju ar draugiem aiziet uz kino.
- Sarunāju ar draugiem aiziet uz kino.
2.2.Runājot vienoties (par vietu, laiku kā veikšanai).
PiemēriSarunāt konsultāciju pie ārsta.
- Sarunāt konsultāciju pie ārsta.
- Sarunāt interviju ar komponistu.
- Sarunāt nodarbībām izdevīgu laiku.
3.Salīgt (kādu darbā, palīgā); salīgt (darbu, darbavietu).
PiemēriSarunāt sev palīgu.
- Sarunāt sev palīgu.
- Sarunāt darbu lauku saimniecībā.
- Esam sarunājuši amatniekus un elektriķus, kas palīdzēs remontdarbos.
3.1.Vienoties, salīgt (par kā pirkšanu, pārdošanu, nomu u. tml.).
PiemēriMašīna kāzām jau sarunāta.
- Mašīna kāzām jau sarunāta.
- Pārdodu fotoaparātu, cenu sarunāsim.
4.intransitīvs Runājot saprasties, vienoties (ar kādu).
PiemēriAr viņu vienmēr var visu sarunāt.
- Ar viņu vienmēr var visu sarunāt.