saplakt
saplakt -ploku [-plùoku], -ploc, -plok, pag. -plaku darbības vārds; intransitīvs
saplakums lietvārds; vīriešu dzimte
1.formā: trešā persona Kļūt tādam, kam samazinās apjoms (piem., augstums, biezums).
PiemēriVējš pierimst, un viļņi saplok.
- Vējš pierimst, un viļņi saplok.
- Liesmas saplok.
- Sniegs saulē saplok.
- Spilvens zem galvas saplok.
- Biskvīts bija saplacis.
1.1.Samazināties intensitātē, neturpināties.
PiemēriNegaiss pamazām saplok.
- Negaiss pamazām saplok.
- Šāviena troksnis saplok.
2.Pavājināties, parasti ļoti, arī pārstāt izpausties.
PiemēriPrieks saplok.
- Prieks saplok.
- Viņa bravūra ir saplakusi.