sabiedēt
sabiedēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) pēkšņi izraisās bailes; sabaidīt.
PiemēriSabiedēt pretimnācējus.
- Sabiedēt pretimnācējus.
- Bērnu sabiedējis negaiss.
- Suns var pamatīgi sabiedēt.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) sāk uztraukties, izjust nemieru (par ko).
PiemēriNegribu sabiedēt, bet labāk aizej pie ārsta.
- Negribu sabiedēt, bet labāk aizej pie ārsta.
- Mani nekas vairs nevar sabiedēt.
- Sinoptiķi sabiedēja, ka būs ļoti stiprs sals.