sabaidīt
sabaidīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) pēkšņi izraisās bailes; sabiedēt.
PiemēriKlusu piezagties un sabaidīt.
- Klusu piezagties un sabaidīt.
- Kā tu mani sabaidīji!
- Krokodils pamanījās sabaidīt zoodārza apmeklētājus.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) sāk uztraukties, izjust nemieru (par ko).
PiemēriMani sabaidīja, ka pote būšot sāpīga.
- Mani sabaidīja, ka pote būšot sāpīga.
- Censties parādnieku sabaidīt.
- Sabaidīt sabiedrību ar jauniem nodokļiem.