sabaidīt
sabaidīt -u, -i, -a, pag. -īju transitīvs, darbības vārds
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) pēkšņi izraisās bailes; sabiedēt.
PiemēriKlusu piezagties un sabaidīt.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) sāk uztraukties, izjust nemieru (par ko).
PiemēriMani sabaidīja, ka pote būšot sāpīga.