rūkt
rūkt rūcu, rūc, rūc, pag. rūcu intransitīvs, darbības vārds
rūkoņa sieviešu dzimte, lietvārds
1.formā: trešā persona Radīt zemas, vibrējošas skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriSuns rūc un rāda zobus.
1.1.Radīt zemu, vibrējošu troksni (par ierīcēm, transportlīdzekļiem).
PiemēriMotors rūc.
1.2.Radīt zemu, dobju troksni (par parādībām dabā, darbību, procesu).
PiemēriPamalē rūca pērkons.
1.3.Būt tādam, kurā rodas zems, pakluss troksnis (par iekšējiem orgāniem).
PiemēriGribas ēst, un rūc vēders.
1.4.Zemu, dobji skanēt (par mūzikas instrumentiem).
PiemēriRūc, dūc ērģeles kā tūkstoš kameņu spieti.
2.sarunvaloda Īgni, zemā balsī paust neapmierinātību.
PiemēriViņš ir neapmierināts un rūc vēl ilgi.
2.1.transitīvs Īgni teikt (ko).
Piemēri"Ej labāk gulēt!" viņš rūc.
3.Zemā balsī (arī nepareizi) dziedāt.
PiemēriRūkt līdzi zemā balsī.
Stabili vārdu savienojumiRūc kā dundurs.
Stabili vārdu savienojumiAusis rūc. Ausīs rūc. Ka rūc. Rūc kā bišu stropā. Rūkt bārdā. Rūkt bārdā caur zobiem.