rukšķēt
rukšķēt 3. pers. rukšķ, pag. rukšķēja darbības vārds; intransitīvs
rukšķiens lietvārds; vīriešu dzimte
rukšķoņa lietvārds; vīriešu dzimte
Radīt raksturīgas balss skaņas (parasti par cūkām).
PiemēriCūka aizgaldā rukšķ.
- Cūka aizgaldā rukšķ.
- Mežacūka rukšķēdama ved sivēnus.