rūciens
rūciens vīriešu dzimte, lietvārds
1.Zema, dobja skaņa, troksnis, kāds dzirdams, kam ierūcoties, rūcot.
PiemēriNikni suņa rūcieni.
2.Zemas, dobjas skaņas, kas rodas, kam runājot, dziedot.
PiemēriAtskan negaidīts rūciens dziļā krūšu basā.
Stabili vārdu savienojumiViens kuiļa rūciens.