rūcīgs
rūcīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
rūcīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
rūcīgi apstākļa vārds
1.Tāds, kas bieži rūc (par dzīvniekiem).
PiemēriSuns ir rūcīgs, bet nav agresīvs.
- Suns ir rūcīgs, bet nav agresīvs.
- Nekad nebijām sastapuši kaķi, kurš rūc vienmēr, lai ko arī darītu, ar vārdu sakot, ļoti rūcīgs kaķēns.
2.Tāds, kas mēdz rūkt2, paust savu neapmierinātību.
PiemēriPuisis tāds rūcīgs, bet citādi labas dabas.
- Puisis tāds rūcīgs, bet citādi labas dabas.
- Viņš ir īgns, rūcīgs un staigā pieri grumbās saraucis.